top of page
LNSO ANGLIKĀŅU BAZNĪCĀ
LNSO ANGLIKĀŅU BAZNĪCĀ.jpg

Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris Zaļajā ceturtdienā, 18. aprīlī, plkst. 20.00 aicina uz Anglikāņu baznīcu, lai vakaru pavadītu dziedātājas Ievas Paršas un LNSO pūšaminstrumentālistu sabiedrībā.

 

Klausīsimies Ludviga van Bēthovena, Riharda Štrausa un Jēkaba Nīmaņa skaņdarbus, un pie diriģenta pults stāsies Guntis Kuzma. Anglikāņu baznīcas izcili dzidrā akustika liek mūzikai šajā skaistajā Vecrīgas dievnamā izklausīties neikdienišķi brīnumainai, un LNSO koncerts būs neaizmirstams Klusās nedēļas piedzīvojums.

Koncertā uzstāsies prasmīgi un aizrautīgi LNSO solisti – viņu skaitā pirmā oboja Egils Upatnieks, pirmā klarnete Mārtiņš Circenis, pirmais fagots Jānis Semjonovs, pirmais mežrags Artūrs Šults, pirmā trompete Jānis Porietis. Jaunākais dalībnieks ir itāļu flautists Tommāso Pratola – viens no pretendentiem uz pirmās flautas vietu LNSO. Tommāso savu talantu izkopis Itālijā, Ženēvā un Berlīnē. Pirms gada mūziķis, atrodoties Japānā, uzgāja ziņu par izsludinātu vakanci – pirmās flautas posteni LNSO – un atbrauca uz Latviju. Pratola atzīst, ka viņam ļoti patīk LNSO enerģija. Viņš vienmēr esot salīdzinājis profesionālos orķestrus

ar jauniešu orķestriem, un, kaut arī profesionāļiem ir izkopta perfekcija, viņiem reti piemīt tāda enerģija kā jauniešu orķestriem. Bet šādu aizrautīgu enerģiju flautists izjūt LNSO – neizsakāmu mīlestību pret spēli un mūziku (no intervijas portālā DELFI).

Ieva Parša ir dziedātāja, kuras uzmanības lokā ir galvenokārt laikmetīgā un latviešu komponistu mūzika, taču Ieva labprāt dzied arī baroka un romantisma repertuāru, visās šajās mūzikas jomās lielu uzmanību pievēršot teksta un satura atklāsmei. Daudzu latviešu komponistu – Andra Dzenīša, Paula Dambja, Mārītes Dombrovskas, Gundegas Šmites, Raimonda Paula, Kristapa Pētersona, Imanta Zemzara u.c. darbi tapuši tieši Ievas Paršas balsij. Lielu publikas atzinību izpelnījušās sadarbībā ar pianistu Aldi Liepiņu veidotās Ievas Paršas soloprogrammas “Spoži mirdzošais latvju pelēkais”, “Kādas sievietes stāsts” un “Dūdieviņš”.

Guntis Kuzma ir LNSO diriģents kopš 2014./2015. gada sezonas. Viņš ar labiem panākumiem vadījis LNSO koncertus, vairākkārt uzstājies arī ar citiem orķestriem. 2018. gada janvārī lielu atzinību guva Gunta Kuzmas un LNSO veiktais Ādolfa Skultes Piektās simfonijas lasījums “Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncertā”. JVLMA docents; līdz 2019. gada martam JVLMA Pūšaminstrumentu katedras vadītājs. Saņēmis Lielo mūzikas balvu 2018 par spožām interpretācijām klarnetista un diriģenta ampluā.

Zaļās ceturtdienas koncerta ievadā LNSO pūtēju ansamblis Gunta Kuzmas vadībā atskaņos Ludviga van Bēthovena Rondīno  Mibemolmažorā WoO25. 1790. gadā Bēthovens bija Bonnā rezidējošā Ķelnes kūrfirsta dienestā, un viens no viņa pienākumiem bija komponēt tā saucamo harmonijmūziku, kas bija ļoti populāra vispirms Vīnes ķeizara galmā, pēc tam arī citu augstmaņu galmos – to spēlēja gan maltītes laikā, gan kā izklaides mūziku arī citos patīkamos brīžos.

Ar lielu interesi gaidām pirmatskaņojumu – populārā teātra mūzikas autora. “Spēlmaņu nakts” balvas vairākkārtēja laureāta Jēkaba Nīmaņa jaundarbu “Astotie”, kas veltīts dzejnieka un tulkotāja Ulža Bērziņa 75 gadu jubilejai, kuru latviešu valodas ģēnijs svinēs 17. maijā. Par jaundarbu “Astotie” Jēkabs Nīmanis saka: “Uldis Bērziņš ir īpaši interesants ne tikai ar savu talantīgi oriģinālo, ļoti smalki izkopto intelektu kā dzejnieks, tulkotājs un publicists, bet arī ar to, ka viņš rada dzeju jau sešas dekādes. Šī fakta intriģēts, veidoju ciklu, kurā katrs izvēlētais dzejolis integrēts dziesmas žanrā un pārstāv savu desmitgadi. Kā formālo paņēmienu atlasei izvēlējos dzejoļus, kas rakstīti tajos gados, kas beidzas ar skaitli astoņi. Liekas, ka ciklam šis nosaukums piestāv, tur ir gan intriga, gan loģika, gan viss, ko vien varat piefantazēt šai nozīmei klāt, jā, tieši tas to arī nozīmēs. Ja augstākie spēki būs labvēlīgi, nākotnē taps arī 1998., 2008. un 2018. gadā rakstīto dzejoļu tvērumi dziesmas žanrā.”

Koncertā atskaņotais dzejolis “Balss” (1968) ir no krājuma “Piemineklis kazai” (1970). Dzejolis “Putniņš” (1978) ir no krājuma “Nenotikušie atentāti” (1990). Dzejolis “Atrod” (1988) ir no Ulža Bērziņa un Jura Kronberga krājuma “Laiks” (1994).

Pats Nīmanis sevi raksturo kā aktīvu klarnetistu un komponistu. Īpaši pamanāms kā mūzikas autors ievērojamam daudzumam teātra izrāžu (“Plūdi un saulgrieži Straumēnu skaņās”, “Voiceks”, “Raiņa sapņi”, “Trīne” u. d. c.) Latvijā, Krievijā un Eiropā. Sacerējis mūziku virknei animācijas filmu, kā arī dokumentālajam kino un īsfilmām. Ilgus gadus vada balkāniski klezmerisko ansambli Jakob Noiman Festival Band. Nesen kā režisors Nacionālajā teātrī iestudējis izrādi “Ceļojums uz Ziemeļiem”.

Koncerta noslēgumā izskanēs Riharda Štrausa Otrā sonatīne jeb Simfonija pūšaminstrumentiem “Priekpilnā darbnīca”. No visiem priekštečiem Štrauss visaugstāk vērtēja Mocartu. Kad 1941. gadā Štrausam lūdza uzrakstīt komentāru izdevumam “Mocarts un Minhene”, Štrauss atbildēja: “Nevaru rakstīt par Mocartu, varu tikai apbrīnot viņu”. Meditējot par Mocarta mūziku un vērojot, kā kara šausmās sabrūk viņa ierastā pasaule, Rihards Štrauss komponē sonatīnes, kuras vēlāk pats sauc par sonātēm, nenojaušot, ka pēc viņa aiziešanas citsaulē izdevējs nosauks tās par simfonijām. Klausoties šīs Štrausa simfonijas, var sajust Mocarta ietekmi – katram instrumentam ir gandrīz vai solo nozīme, faktūra virmo un izplešas kā dzīvs daudzu pūšaminstrumentu organisms. Klasicisma serenādes ideja tiek iemiesota jūgendstila līnijās un stājas spēcīgā kontrastā tam, kā šīs bezrūpības autora acupriekšā drupās sakrīt viss, kas Štrausam bijis nozīmīgs un vērtīgs.

bottom of page